Par Dollijas Pārtones vēzi nezināja pat ģimene

14.09.2026 Jauns.lv Dollijas Pārtones māsa Stella pastāstījusi, ka dziedātāja savu slimību slēpa pat no ģimenes. Viņa nevēlējās satraukt ne radiniekus, ne fanus, tāpēc par vēzi zināja tikai daži vistuvākie cilvēki.

Leģendārā dziesmas “9 to 5” izpildītāja aizgāja mūžībā pēc smagas cīņas ar vēzi. Viņa tika apglabāta līdzās savam vīram Karlam Dīnam nelielā privātā bēru ceremonijā augusta beigās.

Tagad Dollijas māsa Stella pirmo reizi publiski runājusi par notikušo, skaidrojot, ka Dollija nevēlējās, lai kāds sabiedrībai atklātu faktu par viņas slimību, jo dziedātājai bija grūti “pieņemt negatīvu uzmanību un viņa nevēlējās, lai fani par viņu uztrauktos”.

Intervijā pārraidē “CBS Mornings” Stella arī sacīja, ka Dollija nevēlējās satraukt lielu daļu ģimenes. Viņa paskaidroja, ka par slimību zināja tikai daži vistuvākie cilvēki, bet ne visi radinieki. 

“Dollija nevēlējās, lai cilvēki būtu skumji, un negribēja, lai cilvēki uztrauktos,” sacīja dziedātājas māsa. Viņa piebilda: “Dollija būtu patiesi laimīga un aizkustināta, redzot, cik daudz mīlestības cilvēki viņai ir izrādījuši, jo zināja, ka tas mums, viņas ģimenei, palīdzēs justies labāk.”

Stella uzsvēra, ka Dollijai vissvarīgākie bija viņas ģimene, aizsaulē aizgājušais vīrs Karls Dīns un labākā draudzene Džūdija Ougla. Šiem cilvēkiem viņa vēlētos teikt: “Redziet? Viss, ko es darīju, viņiem bija svarīgs. Viņi mani patiesi mīlēja!”

Stellas intervija televīzijā sekojusi pēc tam, kad cita viņas māsa – Freida – godināja Dolliju sociālajos tīklos. Vietnē “Facebook” viņa rakstīja: “Paldies jums visiem par pacietību laikā, kad sēroju par savas lielās māsas nāvi. Es zinu, ka visai pasaulei viņa bija superzvaigzne, bet man viņa bija mammīte Dollija.”

“Viņa bija māsa, kura nāca pie manis gultā, kad es biju maza, jo mēs abas baidījāmies no tumsas. Viņa bija sieviete, kura uzņēmās mammas lomu un mani audzināja no 13 līdz 18 gadu vecumam. Viņa bija tā, kura centās mani pierunāt likt viņas parūkas, kad uzstājos savos šovos Dollivudā (piedod, māsa, bet šajā reizē es tomēr tevi neklausīju).”  

Viņa piebilda: “Kā jau visām māsām, arī mums gadu gaitā bija savi strīdi un domstarpības, taču visos priecīgajos un grūtajos brīžos, smieklos un asarās, es nekad nepārstāju viņu mīlēt. Pirms vairākiem mēnešiem es aicināju jūs lūgt par Dolliju, bet tagad lūdzu jūs aizlūgt par mani un visu manu ģimeni, kamēr mēs cenšamies sadzīvot ar šo neaptveramo zaudējumu.”

Atgriezties atpakaļ