PAR STIKLA BROŠĀM PIE ANCUKA…

Tajā dienā, kad zēnu atrada, redakcijā bija ienākusi pusmūža sieviete, mūsu laikraksta lasītāja kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem. Ienāca ar lūgumu vēlreiz atgādināt deputātu kungiem viņu pirmsvēlēšanu solījumu (jau otrās vēlēšanas) uzlikt soliņus pieturās pie vecticībnieku lūgšanu nama un Rīgas ielā, tur, kur pietur tālbraucēji autobusi, un kaut kur pie stadiona. Lai, iedama uz poliklīniku, večiņa varētu apsēsties, kad elpas pietrūkst un kājas netur. Nav pirmā reize, kad pilsētnieki to lūdz.

Domājams, ka ne dome, ne celtnieki Bartaševiči nabagi nepaliktu, ja ziedotu dēļus pāris soliņiem.

Bet vienaldzības melnais plīvurs tik ļoti acis dažam labam aizsedzis, ka tās neredz neko, kas viņus personīgi neskar. Viņi neko nezina par vientuļo sievieti, kura tā arī nespēja pārvarēt ceļu no poliklīnikas līdz mājām — tajā pašā Rīgas ielā pakrita un nomira… Ej nu sazini, varbūt, ja brīdī, kad viņai trūka elpas, būtu soliņš, kur apsēsties, nomierināt pulsu, būtu dzīva vēl šodien…

Es te runāju par vienu vienīgu soliņu pāris desmitu eiro vērtībā. Neticu, ka domei naudas nav. Neizputētu dome, ja no tiem miljoniem, ko ņem baseiniem, olimpiskajiem centriem utt., atlicinātu pāris desmitus eiro soliņiem pilsētas skvēros, dienvidu rajona autobusu pieturās. Ne jau naudas trūkums pie vainas, bet vienaldzība, sevišķi, ja runa ir par attieksmi pret vecāka gada gājuma rēzekniešiem. Viņi, darbā rūdīti, mēģinās izturēt arī kilometrīgus pārgājienus.

Ja labi padomā, paši vien esam vainīgi, ka pret mums vara izturas kā pret svešu čemodānu: nomest grāvī tā kā negribas (ja nu tur kāda derīga manta iekšā, piemēram, balsis par vajadzīgo sarakstu vēlēšanās). Bet ķēpāties ar soliņiem… acīmredzot pazemojoši šķiet personām, kuras apgroza miljonus, ceļot SPA viesnīcas un sporta centrus…

Tas, ka vienai večiņai ceļā uz poliklīniku sirds aizkūst… Tak vienai, nevis daudzām. Mēs taču esam plaukstoša kapitālisma sabiedrība, kur katram jārūpējas par sevi. Arī tādiem kā mazais Liepājas Vaņa vai tā lielā dziedātāja Anniņa, kurai ceļā no slimnīcas uz mājām pietrūka soliņa, kur varētu apsēsties, atvilkt elpu, sameklēt somā validola tableti…

Mūsu vietvalžiem, Latvijas valsts priviliģētajai kastai — ierēdņiem (ieceltiem un mūsu pašu ievēlētiem), organismā pietrūkst vitamīna, ko sauc par spēju saprast otru, otram līdzi just. Un šīs lielo vīru vienaldzības elpas skartie mazie cilvēciņi cieš, mokās un pat aiziet bojā. Kā mazais Liepājas Vaņa…

Vai Latvijas sabiedrība, tāda, kāda tā ir, var mainīties? Godīgi sakot, pašreiz tādu cerību maz. Mums ir uzvedības standarti, ko iedibinājuši mūsu pašu izvēlētie politiķi. Viņi dzīvo citādā pasaulē, viņiem citi kritēriji. Pirmais un galvenais: mēs, politiķi, visu darām pareizi, mums ir tiesības turēt rokās varas grožus un braukt, kā vēlamies. To ratos iejūgto išaku (tautu) var laiku pa laikam pavilināt ar burkānu. Lai nespirinās, lai velk ratus tālāk tikpat paklausīgi kā līdz šim.

Šonedēļ ar tādu burkānu tautu saviļņoja Vējonis, publiskojot priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu. Vējonis ir kauls no 20 gadus valdošās politiskās elites kaula, “Vienotības” uzticības persona, kura palīdzēja sakārtot “Citadeles” bankas pārdošanas lietu; persona, kura, būdama aizsardzības ministra krēslā, apgrozījusi no iedzīvotājiem savāktos miljonus, pērkot vecas angļu bruņumašīnas un citus krāmus. Viņš labi zina, ka pašreizējā elite nekad neļaus prezidentu vēlēt tautai. Zina, bet tomēr pateica to, ko pateica. Jo Vējonis ne ar ko neriskē: “Vienotība” tā nosaimniekojusies, ka pašreiz jau ir tas diegs, ar kuru nav aršana. Paši vienotībnieki atklāti runā, ka partija iet uz grunti, jādomā, ar kādu medu nosmērēties, lai bites (vēlētāji) tomēr nākamgad nobalsotu par āboltiņām, pabrikiem, ķirsīšiem un citiem, pardon, augļiem.

Ja vēl šie augļi (“Vienotība”) skaļi iebildīs pret Vējoņa izteikto priekšlikumu par tautas vēlēto prezidentu — zaļie kā likts pēc nākamajām vēlēšanām ieņems “Vienotības” vietu pie stūres.

Pat, ja Vējonim ar to iniciatīvu nekas nesanāks, pie prezidenta ancuka (tātad arī Zaļās partijas ancuka) šī viņa izteiktā iniciatīva spīguļos kā slīpēta stikla broša, apreibinot vēlētāju acis: jo viņš tak gribēja kā labāk.