PAR STUKAČIEM, KRĪZI, VALSTI…

Tas tāds īpašs Ludzas paldies tautā cienītajam un mīlētajam komponistam…

Ir tāda krievu paruna: jebkurā ģimenē arī kroplis var gadīties. Jā, cilvēku, kuri gatavi ar baudu stučīt, kur pienākas, par visu, kas neatbilst politiķu deklarētajiem noteikumiem, diemžēl pietiek. Tas pats Valodas centrs — vai nav liekēžu brigāde, kas sēž uz nodokļu maksātāju kakla? Lai stukačus speciāli izaudzinātu, atceraties, pirms dažiem gadiem tika vervēti Valodas centra brīvprātīgie palīgi. Viņu “patriotiskais” uzdevums — ielās, publiskās vietās noklausīties, kas un par ko runā krievu valodā. Un, ja tie runātāji ir valsts vai pašvaldību darbinieki (piemēram, sētnieki), brīvprātīgajiem palīgiem par to bija jāziņo Valodas centram…

Stukači nekad nav bijuši sabiedrībā cienīti un mīlēti. Laikam jau Valodas centram nekas nesanāca. Bet nav izslēgts, ka sanāks. Kādreiz. Viena reģionālā avīze, piemēram, ļoti uztraucas par to, ka daži ludzānieši Paulu nostučījuši. Diemžēl itin nesen arī šajā un dažās citās reģionālajās avīzēs varēja lasīt sava veida “ziņojumus” par to, kuri novada vai pilsētas iedzīvotāji devušies karot Donbasa nemiernieku rindās. Bija nosaukti vārdi un uzvārdi (lai gan pilnas pārliecības par to, ka nosauktie cilvēki tiešām tur karo, nevis aizveduši donbasiešiem humāno palīdzību, stukačiem, protams, nevarēja būt).

Ja avīze drīkst stučīt, kāpēc to nedarīt Paula koncerta klausītājam?

Viss, ko mēs darām šodien, var negaidītā veidā izskanēt vai realizēties citā vietā. Tā tas noticis arī Ludzas jubilejas pasākumā. Puisis, kurš Paulu nostučīja, visdrīzāk, to darīja, “patriotisku” jūtu vadīts. Mums, tiem, kuri šim puisim ikdienā apkārt, būtu jāpadomā, vai arī mana ģimene, mana skola, mana avīze nav pielikusi roku stukačaaudzināšanā.

Bet, kas attiecas uz Maestro, Pauls ir gudrs un dzīves rūdīts cilvēks. Latvijas iedzīvotāji, kuriem viņš kalpojis, kuriem atdevis tik daudzus dzīves gadus un savu fenomenālo talantu, mīl komponistu neatkarīgi no tā, kādā valodā viņš runā, kādā valodā tiek izpildītas viņa dziesmas. Sabiedrības pienākums — atvainoties Maestro, lūgt piedošanu par to mērgli — Ludzas stukaču, kuru paši vien esam izaudzinājuši.

Es atvainojos par vārdiem “mērglis — stukačs”, taču, šķiet, ka tie šoreiz ir vispiemērotākie. Kaut gan diezin vai tas, kurš ziņoja Valodas centram par Raimonda Paula krievu valodas eksercīzēm, īsti apjauš savas rīcības patieso būtību. Viņš sevi uzskata par patriotu. Par tādu viņu izaudzinājusi skola, prese, televīzija. Vārdu sakot, valsts.

Patriotiskā audzināšana skolās mums ir augstā līmenī (izņemot dažas, jūs visi zināt, kādas), nesen atzina izglītības ministrs K. Šadurskis. Runāt pretī ministram nebūtu prāta darbs. Tāpat jau neko nepierādīsi partijai, kas sevi vēl aizvien uzskata par varenu un Latvijas politiku noteicošo spēku. Bet vārdi un pierādījumi jau pašreiz arī nav tas svarīgākais: visiem skaidri redzams, ka politika, kas 25 gadus balstījusies uz valdošo partiju meliem, uz valsts izzagšanu, sāk nelabi ost. Tik nelabi, ka šīs politikas pravieši un kalpi aktīvi mīcās, meklējot iespēju nesaindēties ar pašu ražoto dvaku un izdzīvot. To skaidri apstiprināja arī pagājušās nedēļas nogalē notikušais “Vienotības” kongress: cik pūļu tika likts, lai atrastu jaunu partijas līderi. Nu, atrasts, tas pats vecais Ašeradens, kura nopelnu portfelī — koncerna “Diena” prihvatizācija, Latvijas ekonomikas lejupslīde (Ašeradens — ekonomikas ministrs).

Nav tādas dienas, kad valdošie politiķi nedaudzinātu reformas kā vienīgo iespēju stabilizēt politisko un ekonomisko situāciju. Vai izdosies? Sapuvusi un korupcijas saēsta pašreizējā valsts pārvaldes sistēma. Jākonstatē, ka pie stūres visus šos gadus bijuši nemākuļi, Rietumu politiķu līdzdziedātāji un pakalpiņi (mēs ar savām balsīm viņus pie stūres esam nolikuši). Cilvēki, kuri augstāk par valsts labklājību vienmēr likuši savējo.

Lai kā Latvijas politologi pašreiz izvairās no vārda “krīze”, bet politiskā krīze Latvijā ir iestājusies. Un ne jau ašeradeni, šadurski, ne jau valodas centri ar saviem stukačiem spēs šo krīzi pārvarēt.