Ceturtdiena,
19.Janvāris 2017
Vārda dienas: Alnis, Andulis, Иван Apsveic savējos radio "Ef-Ei" ēterā
LV RU
Slavenības

A.Hičkoka dzīves likumi

16.12.2016
Režisors Alfrēds Hičkoks miris 80 gadu vecumā Losandželosā, ASV

Kad man bija pieci gadi, tēvs lika man aiznest kaut kādu zīmīti policijas iecirkņa priekšniekam. Policists izlasīja zīmīti un aptuveni uz piecām minūtēm ieslēdza mani kamerā. Pēc tam atvēra durvis un sacīja: ”Lūk, kā mēs rīkojamies ar maziem nepaklausīgiem zēniem.” Kopš tā laika man tā arī nav izdevies pārvarēt šausmas, sastopoties ar policistiem.




Es mācījos jezuītu skolā, kur man iemācīja visu kontrolēt un analizēt. Jezuītu izglītības sistēma ir ļoti barga.

Kad pārcēlos dzīvot uz Ameriku, es vienpadsmit gadus nesēdos pie automašīnas stūres, jo baidījos, ka man uzliks sodu. Psihiatri teica, ka mana fobija esot ārstējama, bet es nezin kāpēc šaubos par to.

Man nav nekas iebilstams pret policiju, es vienkārši ļoti baidos no tās.

Man bija skaidrs, ka „Psiho” skatītāji kliegs un spiegs. Tomēr ne jau skaļāk, kā vizinoties amerikāņu kalniņos. Es gribēju, lai cilvēki pēc seansa pamet zāli smaidot no baudas.

Uzņemot filmu, es jau dzirdu skatītāju baiļu kliedzienus.

Kāds kritiķis uzrakstīja, ka „Logs uz pagalmu” ir drausmīga filma, tāpēc ka skatītājs slepus vēro citu cilvēku dzīvi. Es uzskatu, ka tā ir ļoti muļķīga piezīme. Visi ir lūriķi un novēro. Cilvēki vienkārši nespēj to nedarīt.

Ja man jautātu: „Kāpēc jums patīk strādāt Holivudā?”, es atbildētu: „Tāpēc, ka varu atgriezties mājās septiņos vakarā — tieši uz vakariņu laiku.”

Man ir paveicies, ka esmu gļēvulis. Drosminieks nevarētu kļūt par šausmu filmu meistaru.

Filma „Nepatikšanas ar Hariju” ir par manu attieksmi pret nāvi. Tur ir mana iemīļotā frāze — Tedijs Gvens velk Harija līķi aiz kājām kā ķerru, pie viņa pienāk vecmeita un jautā: „Kapteini, vai jums ir kādas problēmas?”

Montāžai ir divi mērķi — izteikt idejas un atspoguļot emocijas.

Uzņemšanas laukumā es nekad neskatos kamerā, operators mani labi pazīst un saprot, kas man vajadzīgs.

Skatītājam vienmēr jājūt līdzi tam, kurš bēg.

Reiz es braucu vilcienā, un tas lēnām slīdēja garām kādai lielai, vecai fabrikai, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem. Uz tās fona es pamanīju divas nelielas figūras — puisi un meiteni. Puisis čurāja uz sienas, bet meitene turēja viņu pie rokas. Mīlestību nedrīkst pārtraukt pat tad, kad gribas pačurāt.

Vienmēr lieciet skatītājam ciest — jo stiprāk, jo labāk.

Tiklīdz scenārijs ir pabeigts, var nefilmēt. Es uzreiz redzu filmu līdz pat pēdējiem kadriem.

Redzat, Kerijs Grants nevar būt slepkava.

Kāpēc cilvēki nogalina? Kādreiz tā bija ekonomiska nepieciešamība. Šķiršanās bija ļoti sarežģīta un dārga.

Es nejūtu neko no tā, ko jūt mani varoņi. Esmu laimīgi precējies un nesalīdzinu viņus ar sevi.

Bieži vien slepkavas filmās ir pārlieku tīrīgi. Ja runājam par mani, tad es rādu, ka nogalināt cilvēku ir ļoti sarežģīti un tas ir netīrs darbs.

Ja es nebūtu kļuvis par to, kas esmu, es vēlētos kļūt par kriminālizmeklētāju — rakņāties noziedznieku dzīvē un viņu nodarījumos.

Nav nekā briesmīgāka par aizvērtām durvīm.

Filmas ilgumam jābūt tieši atkarīgam no cilvēka urīnpūšļa izturības.

Stils man ir svarīgāks nekā sižets.

Kas ir makgafins? Divi vīrieši brauc ar vilcienu uz Skotiju, un pirmais jautā otrajam:: „Atvainojiet, kungs, kas tas par dīvainu saini jūsu plauktā?” „O!”, — otrais saka, — Tas ir makgafins.” „Kas ir makgafins?”— „Tā ir ierīce lauvu ķeršanai Skotijas Augstkalnē.” „Bet, — pirmais iebilst, — tur taču nav lauvu!” “Ak tā?” — otrais nosaka, — „Tad tas nav makgafins.”

Atriebība ir salda, turklāt no tās nekļūst resns.

Manas filmas ar laiku kļūst par klasiku, bet, noskatoties tās pirmo reizi, kritiķi ir neapmierināti. Piemēram, kad iznāca „Psiho”, kāds Londonas kritiķis nodēvēja to par kauna traipu manā cienījamajā karjerā.

Mākslas filmās režisors ir dievs, dokumentālajā kino dievs ir režisors.

Kad pie manis pienāk aktieris lai apspriestu savu personāžu, es saku: „Viss ir scenārijā.” Ja viņš jautā: „Kāda ir manas rīcības motivācija?”, — es atbildu: ”Tava alga”.

Labs kino ir tāds kino, kuru noskatoties nav žēl naudas, kas iztērēta biļetei, vakariņām un auklei.
No blondīnēm iznāk labākie upuri.
Puaro.lv 


Dalies ar ziņu:
Atgriezties atpakaļ
Pievienot komentāru
Jūsu vārds:
Komentārs:
Foto:
Links uz video (Youtube,Vimeo):

Lasiet vēl
Nedēļas skaitlis
No pašvaldību izlīdzināšanas fonda Rēzeknes pilsēta saņems 4 064 144 EUR lielu dotāciju.
Apspriest
Aptauja
Vai jūs varat atteikties no gaļas lietošanas uzturā?
Skatīt rezultātus
Jaunākie komentāri:
Par ceļu un trotuāru kopšanu Rēzeknē
Ziemā 1x normāli uzkrīt sniegs un viss ir "apstājies" izbraukt daudzviet nevar, jābrien uz darbu kājām , daudzvien trotuāri nav izbrienami zābaki slapji viss slapjš...pagalmi ar nav izbrienami, pie bērnudārza teritorijām ar šausmas un nevienam nav nekadas daļas gar to... Sīkāk...
Par ceļu un trotuāru kopšanu Rēzeknē
tad tāpēc tagad nevar tos trotuārus izbrist, ka tīra traktors--kā ar grābekli nobrauc pa trotuāra vidu, sniegu sablīvē, nomet sniega kaudzi trotuāra beigās-- ielai pāri netikt, jāņem līdzi sava lāpsta Sīkāk...
Rēzeknē šoferu vidū jauna kaite?
pie mums tak pilsētā saliktas videokameras,bet nekad neviens netiek aizturēts, nesen pie Hesburgera atrkal izdauzīts stikls autobusu pieturā
-- atkal kamerās netika nekas piefiksēts Sīkāk...
facebook ok draugiem
Top