Pirmdiena,
1.jūnijs 2020
Vārda dienas: Bernedīne, Biruta, Mairita, Иван, Сергей, Корней, Игнат Apsveic savējos radio "Ef-Ei" ēterā
LV RU
Sabiedrība

Varakļānu novads – Latgalē vai Vidzemē?

08.05.2020
Šobrīd viena no apspriestākajām tēmām Latgalē ir Varakļānu novada pievienošana Madonas novadam – tā paredz administratīvi teritoriālā reforma. Kāda būs Varakļānu novada nākotne pēc jaunās administratīvi teritoriālās reformas? Kāpēc šis mazais novads kļuvis par lielu strīdu cēlāju un iespējams kultūrvēsturisko novadu robežu mainītāju?

Piedāvājam iepazīties ar novadpētnieka Andreja Svilāna pārdomām referātā, kurš tapis 2003.gadā, Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma zinātniskajā konferencē, Varakļānos 16.un 17.maijā.

Par vienotu vai vienādu Latviju ?

Man ir patiess prieks un gandarījums uzstāties Varakļānos, kas ir latgaļu ortogrāfijas autora bīskapa Pētera Stroda-Eisāga dzimtā puse, no kuras nākuši tādi latgaļu kultūras darbinieki kā Leonards Latkovskis, Aloizijs Broks un daudzi citi. Vēl jo vairāk tādēļ uzskatu par savu pienākumu runāt par latgaļu un ne tikai latgaļu reģionālās kultūras jautājumiem, vai, vēl precīzāk, par Latvijas valsts diskriminējošo attieksmi pret novadu kultūru.

Esam raduši lepoties ar savu kultūru, ar to cik esam unikāli citu tautu starpā, cik daiļas ir mūsu dainas.

Esam raduši gausties, cik mums (maziem un vārgiem) lielie, stiprie un nešpetnie ir pāri darījuši.

Esam lasījuši “Mērnieku laikus” un mācīti, cik slikts ir Švauksts, kurš noliedz savu tautu un “mērkaķojas” pakaļ svešai kultūrai.

Bet kaut kur ar šīm trim realitātēm disonē ceturtā,- tas, ko Latvija dara pati ar savu kultūru. Precizēšu, novadu kultūru, kas nav tikai folkloras ansambļi un amatnieki, kā dažbrīd varētu šķist. Jo runa ir par jebkuras kultūras vienu no “pirmelementiem” – valodu. Šajā gadījumā - tām novadu valodas īpatnībām, kuras Latvijā apzināti un mērķtiecīgi tiek lemtas iznīcībai.

Ilustrācijai daži piemēri:

Kādā Sēlijas pilsētā sarunājos ar sievieti, kas sakās esam īstena sēliete. Kad lūdzu, lai runā ar mani sēliski, saņemu atbildi, ka nekas jau tur tāds neesot, tā pati vien literārā valoda. Vēlāk pie vietējā veikala gan izdzirdu divas vecākas sievas sarunājamies. Pīpēju trešo cigareti, izlikdamies kādu gaidot. Nav jau pieklājīgi, bet , kas to lai zina, kad un vai nākamreiz izdzirdēšu. Uz Kurzemi aizbraukt iznāk reti. Antikvariātā Rīgā ieraugu 1932.gadā Ventiņu Venta suverēnā pilsoņa piedzīvojumus “Uz dzīves plosta” ventiņu mēlē. Plāna grāmatiņa par sešarpus latiem. Nokaulēju par četriem. Atveru, “neatejot no kases”. Tik dzidra ir šī valoda. Nedēļu vēlāk lasu LETAs ziņās, ka Ventspilī ar pašvaldības atbalstu izdota čigānu ābece. Esmu patiesi priecīgs līdz brīdim, kad atceros ventiņus.

Runāju ar kūrzemnieku, kurš studēdams, ar latgaļiem kopmītnēs vienuviet dzīvojot, iemācījies runāt latgaliski. Aizbraucis uz Latgali darba darīšanās, 2 ar lepnumu nācis pagastmājā un latgaliski teicis savu vajadzību. Atbilde atskanējusi “Rīgas mēlē” lai arī ar spēcīgu latgalisku akcentu. Visam klāt jāpiebilst, ka arī latgaļu valodas aizstāvju dedzīgākie apkarotāji ir pašu kaunīgo latgaļu saime, jo viņiem taču esot mācīts, ka latgaļu valodas nav un kam gan tā vajadzīga.

Šie daži piemēri rāda, kāda ir novadu kultūras īpatnību reālā vērtība Latvijas sabiedrībā. It kā par spīti no dažāda izmēra tribīnēm izskanējušajiem saukļiem, ka Latvijas novadu kultūras daudzveidība ir Latvijas nacionālā bagātība. Laikā, kad valstī notiek finansiāli un citādi iespaidīga koķetēšana ar latviski vārgi runājošo minoritāšu aprindām, nežēlīgai asimilācijai, novienādošanai un noplicināšanai tiek pakļauta liela pašu latviešu kultūras daļa. Lai cik gudrs valdošajām aprindām (tai skaitā kaunīgo latgaļu saimei) neliktos arguments par vienotas nācijas taisīšanas lietderību, atļaušos to raksturot kā nācijas pašiznīcināšanās politiku, kas tikai muļķības, nekompetences vai pārpratuma dēļ tiek dēvēta par vienotas (korektāk būtu – vienādas) latviešu tautas taisīšanu.

Līvu liktenis ir šādas politikas rezultāts un ne tikai 50 gadus ilgajai padomju okupācijai, bet arī Latvijas valstij ir jāuzņemas visai liela atbildības daļa par šo veselas tautas un valodas “slepkavību”. Grūtāk būs ar latgaļiem. Viņus jāmuļķo (vārdos balstot bet darbos gremdējot) kādus gadus desmit un vēl vairāk, lai tad mestos glābt neglābjamo un varētu uzmesties par demokrātiem un labdariem Eiropas acīs.
Tieši tādēļ mani māc bažas, vai nācijas ilgdzīvošanas vārdā mūsu galma valodnieku plejāde, gluži otrādi, nenodarbojas ar latviešu kultūras “šķūrēšanu” uz zārciņu tik pazīstamajā Raiņa Stikla kalnā. Un vai tā paša Raiņa vārdiem izsakoties, mēs paši neizskatāmies “..kā nabadzīgie garā, kas, projām sviežot sevi, laimīgi.”

Lai ikviena kultūra varētu attīstīties, tai regulāri jāatjauninās, jārod jauni attīstības ceļi, jauni mērķi un līdzekļi, jauni iedvesmas avoti. Un, ja nācija grib saglabāt savu identitāti, tad šiem avotiem arī jānāk no iekšējām pašu kultūras rezervēm. 19.gs beigu krievu sociologs un viens no civilizāciju teorijas pamatlicējiem Nikolajs Daņiļevskis par vienu no patiesi augstas kultūras rašanās priekšnosacījumiem nosauc etnogrāfiskā materiāla daudzveidību. Ja tā, tad to, kas šobrīd notiek Latvijā, varam vērtēt kā aktīvu un pasīvu etnogrāfiskā materiāla daudzveidības samazināšanu, jo arī bezdarbība šajā situācijā nodara pietiekami daudz posta. Villaines un 3 vērpjamos ratiņus vienmēr varēs izvilkt no muzeju plauktiem. Dzīvo valodu nevar atjaunot, var radīt stīvus pakaļdarinājumus, taču to neatgriezt tās dabiskumā un, vēl ne tik, tās skanīgajā daudzveidībā.

Tas, kas šobrīd Latvijā tiek dēvēts par atbalstu reģionālās kultūras saglabāšanai, absolūtā vairumā gadījumu aprobežojas ar atbalstu dekoratīvi lietišķajai mākslai, folkloras aktivitātēm, atsevišķu grāmatu izdošanai latgaļu valodā, nerūpējoties par galveno – vai šīm grāmatām būs lasītājs arī pēc 10 vai 20 gadiem. Vēl vairāk - folkloras un amatniecības nodalīšana no dzīvās valodas un selektīva ‘stutēšana’ diemžēl ir klasisks veids, kā radīt iznīcināšanai lemtas kultūras aizsardzības imitēšanu, kā uzturēt formu bet iznīcināt saturu. Tā ir maiga nožņaugšana ar zīda lakatiņu.
Kašūbijas novadā Polijā, tām skolām , kurās māca kašūbu valodu un novada mācību, valsts maksā dubultu likmi par šīm stundām. Valsts rada motivāciju. Kašūbu valodu mācīt gribošo skolu skaits strauji audzis.

Igaunijā viru un setu reģionālajām valodām, neraugoties uz to dialekta un pat vēl zemāku oficiālo statusu, ik gadus tiek piešķirts miljoniem kronu no Igaunijas valsts budžeta, lai sekmētu šo reģionālo kultūru saglabāšanos un reālu attīstību, tai skaitā valodas apguvi skolās.

Latvijai līdz šādai civilizācijas pakāpei diemžēl vēl ejams zināms ceļa posms. To apliecinājuši arī centieni Rīgā uzstādīt pieminekli II latgaļu drukas aizlieguma autoram Kārlim Ulmanim. Lai kādi būtu viņa nopelni jaunu skolu celtniecībā, tieši pēc 1934.gada 15.maija valsts apvērsuma no Latgales skolām un oficiālās lietvedības tika izskausta latgaļu valoda, pašos pamatos sabradājot ar kājām 1917.gada Rēzeknes kongresa lēmumu pamatnostādnes. Tas ļauj ar pilnām tiesībām apgalvot, ka tik ilgi, kamēr Ulmaņa piemineklis stāvēs Rīgā, tā būs skaidra liecība, ka šīs valsts sabiedrība nav spējīga kritiski izvērtēt savu pagātni.

Latgalē jau vairāk nekā 10 Latvijas neatkarības gadus, latgaļu valodas, literatūras un kultūrvēstures mācīšana ir balstīta uz “plika entuziasma”. Paldies Kultūrkapitāla fondam, kas savu iespēju robežās pabalsta Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas un Latgales studentu centra rīkotos vasaras kursus, olimpiādes un skatuves runas konkursus. Pašiem skolotājiem skolu vadība un pašvaldības arī šad un tad kaut ko atmet. Ja ir ko atmest un ja ir griba to darīt. Jautājums – cik ilgi! Cik 4 ilgi šie entuziasti pavilks nepateicīgo slodzi un cik ilgi Izglītības un zinātnes ministrija nepamanīs, ka no tās Prometeja lāpas nāk ne tikai gaisma ...

Jā, protams, latgaļu valoda būs pēdējā, kas nosmaks šajā ignorances pilnajā telpā. Taču pēc Poznaņas Universitātes reģionālo valodu pētnieka Tomaša Viherkeviča domām, līdzšinējās nelabvēlīgās politikas gaisotnē 10-20 gadi var būt arī latgaļu valodas atlikušā mūža daļa.

Latgaļu valodas galvenais balsts gadsimtiem ir bijusi un ir joprojām Katoļu baznīca, kas cauri visiem latgaļu drukas aizliegumiem ir spējusi uzturēt šo valodu. Dīvaini sanāk, ka tagad jālūdz, lai Katoļu baznīca palīdz latgaļiem un latgaļu valodai izdzīvot Latvijas specifiskās demokrātijas apstākļos.

Jo valsts valodas likumā gan ir punkts par valsts garantijām latgaliešu rakstu valodas saglabāšanās un attīstības nodrošināšanai, taču šim Latvijas likumdevēju vārdam tā arī nav bijis lemts kļūt par “miesu”, respektīvi kādu izpildinstitūciju vai reālu mehānismu, kas nodrošinātu šī likuma izpildīšanu.

Vēl vairāk - visi Pasaules latgaliešu konferenču, Latgales Pētniecības institūta, latgaļu inteliģences sanāksmes iesniegumi un lūgumi Latvijas varas institūcijām ir beigušies ar elegantu atrakstīšanās vēstuļu saņemšanu. Daļa no tām ir jau nopublicētas Latgales Pētniecības rakstu krājumā “Acta Latgalica”. Kolekcija turpina palielināties.

Līdz galam neatbildēts un tikpat lielas ignorances apvīts ir jautājums, kas tad ir latgaļu valoda – īsta valoda, rakstu valoda, virsdialektāls slānis, augšzemnieku dialekta latgaliskās izloksnes, latgaļu dialekts, latgaļu izloksne. Visi šie termini dažādos laikos ir figurējuši kā apzīmējums vienai un tai pašai lietai.

Neesmu valodnieks un nevienu mirkli nepretendēju uz paša veiktu šī fenomena vērtējumu un klasifikāciju, taču vēl jo vairāk mani kā diletantu šajā jomā mulsina dažu Rīgas valodnieču (un politiķu vienlaikus) jo bieži skandētā frāze: ’’Bet Endzelīns teica , ka runāt par latgaliešu valodu ir lingvistiski nepareizi un politiski bīstami’’, kam seko aicinājums neklausīties komunistu laiku Krievijas zinātnieku apgalvojumus. Latgaļu valodu viņi esot izdomājuši, lai atšķeltu latgaļus no pārējiem latviešiem.

Visu cieņu Endzelīnam par viņa devumu latviešu valodniecībā. Un tomēr mani māc šaubas, ja par argumentu tiek lietota frāze, kura, ja nemaldos, ir 5 izskanējusi 1957.gadā. Tātad tikai dažus gadus pirms kārtējā latgaļu drukas aizlieguma, kad kārtējo reizi latgaļu valoda tika pasludināta par nepareizo un kāda cita – par pareizo. Pat, ja okupācijas laikā pastāvēja bažas par latgaļu valodas statusa atzīšanas politisko bīstamību, tad vai ir zinātniski un politiski korekti piesaukt spiestā kārtā vai no brīvas gribas tapušus okupācijas laika lozungus šobrīd, kad ir pilnīgojušies klasifikācijas principi un
Latvija ir atguvusi neatkarību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī tagad ir valodnieki (un ne tikai Krievijā), kas uzskata, ka latgaļu valoda ir trešā dzīvā baltu valoda un ka tai kā reģionālajai valodai ir tiesības baudīt visas privilēģijas, ko paredz Eiropas minoritāšu un reģionālo valodu harta.

Protams, nedrīkstam aizmirst pēdējo, tiesa, atkal politisko argumentu, kuru lieto gan virkne politiķu un valodnieku, gan tā saukto kaunīgo latgaļu saime. Šis arguments ir apelēšana pie situācijas, ka latvieši kā maza tauta nedrīkst dalīties vēl sīkākās vienībās. Tas gan nedaudz dīvaini izklausās no demokrātijas aspekta. Laikā, kad Eiropas Savienībā notiek reģionālo valodu renesanse, kad Latvija aktīvi gatavojas tur iestāties un jau šobrīd ir gatava palīdzēt ieviest kārtību un demokrātiju svešās mājās Afganistānā un Irākā, pašu sētā mēs negribam redzēt dažu no saviem sludinātajiem principiem.
Iespējams atbilde ir meklējama psiholoģiskas dabas problēmās. Ja kāds spēcīgāks ir pāri darījis garā nabagam cilvēkam, tad šis apbižotais meklēs vēl kādu neaizsargātāku, uz kura ādas izgāzt pārinodarījuma rūgtumu. Brīžiem šķiet, ka arī Latvijas sabiedrība, izgaudusies par vācu un krievu jūgu, attieksmē pret saviem novadiem turpina to pašu politiku, par ko pati attieksmē pret sevi tik nesen vēl rūgti raudājusi. Lai cik vienkārši risināma būtu šī problēma, Latvijas valsts atjaunotās neatkarības 12 gados nav izrādījusi spēju to atrisināt.

Lai cik tas būtu nepatīkami, pieļauju varbūtību, ka skaidrība šajā jomā agrāk vai vēlāk tiks panākta tikai ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas vai citu starptautisko cilvēktiesību organizāciju starpniecību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pavisam drīz ar Latvju dainu sējumiem pa priekšu iesim Eiropā prasīt, lai ciena mūsu kultūru, jo mēs taču esam tik lieli savā garā, tik bagāti kultūrā un tik diženi un nesamaitāti savā diženajā ceļā no Indijas okeāna līdz Baltijas jūras krastiem. Un maldīgi ir uzskatīt, ka agri vai vēlu mums nepaprasīs: Bet Kain, kur ir tavs brālis?

Jā, protams, mēs esam maza tauta un vienmēr aktuāla būs mūsu pastāvēšanas problēma, taču atminoties Daņilevska sacīto, uzdrošināšos apgalvot, ka arī maza tauta ar daudzveidīgu kultūru būs dzīvotspējīgāka par mazu tautu, kas ‘’..kā nabadzīgā garā..”, būs kādu brīdi likusies laimīga, projām aizsviezdama pati savas kultūras pamatus.

Vēl jo vairāk tādēļ ne tikai līvu, latgaļu, sēļu, ventiņu, malēniešu, suitu un citu novadu, bet arī visas latviešu tautas un kultūras ilgdzīvošanas dēļ ir steidzami nepieciešama valsts attieksmes maiņa reģionālās kultūrpolitikas un izglītības sfērā, pašos valsts valodas politikas pamatos, neraugoties uz to, cik skaļu brēku taisīs tie, kas, savu identitāti pazaudējuši, vēl grib uzspiest, lai, vairākumam ‘’demokrātiski’’ nobalsojot, to pazaudētu arī visi pārējie.



Rezekneszinas.lv


Dalies ar ziņu:
Atgriezties atpakaļ
Pievienot komentāru
Jūsu vārds:
Komentārs:
Foto:
Links uz video (Youtube,Vimeo):

Lasiet vēl
Nedēļas skaitlis
Koncertzāles “GORS” skatuves remontam tiks tērēti 34 192 eiro.
Apspriest 1
Aptauja
Vai Jūs saņemat valsts pabalstus, saistībā ar COVID 19?
Skatīt rezultātus
Jaunākie komentāri:
“Kultūras krācēs” (29.05.2020)
Un ko tu gribēji - raidījumu okupantu valodā par vodku, voblām un balalaiku? Sīkāk...
“Kultūras krācēs” (29.05.2020)
И на такие передачки государство еще деньги даёт!! Sīkāk...
Jauns radio raidījums “Kultūras krācēs”
И не забудьте пригласить продюссера и шоумэна Вована.
Без него не было бы в городе шансона и прочей пошлятины. Sīkāk...
facebook ok draugiem
Top